Brīvība

Nav ķēžu, kas nesarūs.

Praktisko brīvību var definēt arī kā gribas neatkarību no ikviena cita likuma, izņemot vienīgi morālo likumu.

Brīvība ir sirdsapziņas kundzība.

Brīvība nekad nav absolūta.

Kad es varu darīt to, ko gribu, tas nozīmē, ka esmu brīvs, bet to, ko es gribu, es gribu nepieciešamības spiests.

Būt brīvam nozīmē, būt atkarīgam vienīgi no likumiem.

Brīvība nav savietojama ar nespēku.

Ir novērots, ka tie, kas visskaļāk pieprasa sev brīvību, ne sevišķi to pacieš.

Gribas brīvības noliegums nepavisam nenozīmē brīvības noliegumu. Tieši brīvība ir dabiskās un sociālās nepieciešamības neizbēgamas sekas un rezultāts.

Brīvība nav cilvēka neatkarība attiecībā pret dabas un sabiedrības nepārkāpjamiem likumiem. Brīvība - tā vispirms ir cilvēka spēja pakāpeniski atbrīvoties no fiziskās pasaules sloga ar zinātnes un racionāla darba palīdzību; brīvība, beidzot, ir cilvēka tiesības rīkoties pašam ar sevi atbilstoši saviem sabiedriskajiem uzskatiem un pārliecībai - tiesības, kas kļūst par pretmetu despotiskām vai varaskārām pretenzijām no cita cilvēka vai to grupas puses, vai cilvēku šķiras, vai arī sabiedrības kopumā.