Pašpārliecība

Bij vēlme mainīt pasauli, mainīt, lai kā dienā būtu pat naktī gaišs. Un kurš gan cits to paveikt spēs, ja ne es.

Pārmērīga pašpārliecība kļūst par cēloni lielām nelaimēm.

Pašpārliecība rodas no pieredzes trūkuma.

Tika drosmīgi un pašpārliecināti cilvēki, kas jūtas pasaulē kā mājās, spēj izmantot tās priekšrocības, ko sniedz dzīves labumi, kā arī gūt labumus no grūtībām. Viņiem ir zināms, ka grūtības eksistē, bet viņiem ir arī zināms, ka viņi spēj tās pārvarēt.

Kas par sevi ir pārliecināts, tas nepazīst baiļu. Bet tā, kā tas, kas ir nodevies skumju varai, izjūt arī bailes, liek izdarīt secinājumu, ka varonība un skumjas nav savienojamas.

Mazzinoši cilvēki vienmēr ir pašpārliecinātāki par izglītotiem, tikai tumsoņas var pašpārliecināti apgalvot, ka zinātne nekad nespēs atrisināt tādu vai citu problēmu.

Cilvēks tikai tur ko sasniedz, kur viņš pats ir pārliecināts par savām spējām.

Kad esi laimīgs, neesi pašpārliecināts, nokļuvis nelaimē nezaudē pašpārliecību.

Tas, kurš lūdz citu vietā, vienmēr ir pašpārliecināts, kā jau pienākas cilvēkam, kas tiecas panākt taisnību: izlūdzoties vai tiecoties ko panākt sev, viņš kautrējas un kaunas jūtoties kā cilvēks, kurš diedelē žēlastību.

Cilvēks, kas ir nesatricināmi pārliecināts par to, ka viņš ir ļoti gudrs, gandrīz vienmēr pieder pie to cilvēku kategorijas, kurai ir maz prāta vai vispār tā nav.