Rainis

Neviens neizteic savu dziļāko ziņu, un tās, kas mūs attur, nav bailes, jo arī uz nāves gultas, kad vairs nau jābaidās, mēs nerunājam. Ne savam tuvākam, ne mīļākam mēs to nesakām. Vientuļi mēs nākam pasaulē, vientuļi mēs aizejam.

Altruisms nav dabisks, tas vienmēr rodas tikai no patības, no patmīlas pārvarēšanas. Patmīla vienmēr ierodas pirmā, sevišķi stipri tā izpaužas bērnā. Patmīlu arī pārspēj tikai īslaicīgi, un tā izlaužas uz āru arī tikai pašos labākajos. Un tomēr nav nekas tik mīlīgs, maigs, patiess, tīrs kā bērns, un nekas nav tik šausmīgi egoistisks. Topiet kā bērni - nav jāuzņem alegoriski, bet burtiski: Mīliet paši sevi! - Bērni taču bieži atdod vislabāko kumosu ne pēc pavēles, bet tādēļ, ka tas viņiem sagādā prieku, tāpat kā sagādā prieku darīt labu.

Ar prāta spriedumiem nevar atspēkot aizspriedumus. Par ko? Aizspriedumi nāk no jūtām, ne no prāta; jūtas var tik ar jūtām pārvarēt, ne ar prātu.

Patiesība ir darbs, meli ir slinkums. Patiesība ir meklēšana, ir cīnīšanās, sevis iztērēšana, nonākšana konfliktos un to risināšana ar savām sirds asinīm. Meli ir grūtību aizsegšana, izlikšanās, zināšanas iztēlošana tur, kur neko nezina, lai tikai nevajadzētu meklēt. Meli ir par kūtriem mesties konfliktos un tos atrisināt; tie izliekas, it kā konfliktu nebūtu bijis.

Vīns izdzerts, vēl trauks smaržo, - dzīve izdzīvota, vēl atmiņa turas.

Laimes apmierināts ir tikai nedarbīgais.

Kādēļ no apvainojuma baidās visvairāk radoša darba darītāji? Tādēļ, ka tas, deldēdams smalkjūtību, kavē radošu darbu, kurš dzimst tikai smalkjūtībā.

Piedod apvainojumu, - tevi apvainos atklāti; nepiedod, - tevi apvainos slepeni.

Paša, kaut arī gainoties nodarīts ļaunums, nospiež atmiņu kā smagums; ciests ļaunums top viegls atmiņā un vēršas labā.

Drīz jau viss tas laiks liksies pats kā tāla parādība un tā laika darītāji par uzbāzīgiem brīvības atgādinātājiem, protams, cik tāli viņi nau pārvērtušies par praktiskiem politiskiem un sabiedriskiem veikalniekiem.